Vai metandienons ir anabolisko steroīdu karalis?
Vai metandienons ir anabolisko steroīdu karalis, vai šis apgalvojums ir pārspīlēts? Turpmākais stāsts jums parādīs, ka, iespējams, tajā ir kaut kas racionāls. Jebkurā gadījumā šis steroīdu savienojums, kas it kā speciāli radīts sporta mērķiem, ir aizsācis kaut ko tādu, ko būs ļoti grūti apturēt.
Methandrostenolona/methandienona ģenēze
Ir vairāki stāsti par testosterona analoga methandrostenolona izcelsmi, kas literatūrā bieži tiek minēts ar tā otro sugas nosaukumu - metandienons. Uzmanieties, tā ir tieši tā pati viela. Tirdzniecības nosaukumus pēc tam izgudro katrs farmācijas uzņēmums patstāvīgi pēc tam, kad beidzies izgudrotāja patenta pieteikuma aizsargātais periods. Taču šiem stāstiem kopīgs ir tas, ka tajos vienmēr minēts izgudrotāja Džonija Zīglera vārds. Šis stāsts ir balstīts uz notikuma aprakstu, ko publicējis publicists Nelsons Montana tīmekļa vietnē "Testosterons". Apraksta pamatā esot bijusi paša Zīglera intervija, ko viņš sniedza neilgi pirms nāves 1983. gadā.
Tās pirmsākumi meklējami 1940. gadā, un tās atrašanās vieta bija nacistiskā Vācija. Galvenais varonis ir Ādolfs Hitlers, kurš nolēma ar savas tautas palīdzību pārņemt varu pār pasauli. Lai īstenotu savus izkropļotos sapņus, Hitleram bez modernām kaujas tehnoloģijām bija nepieciešama arī ārkārtīgi spēcīgu, ātru, agresīvu un pēc ievainojumiem ātri atveseļojošos vīru armija. Citiem vārdiem sakot, viņi būtu neuzvarami supercilvēki. Nacistu medicīnas estabinstitūcija nolēma radīt medikamentu, kas ļautu vīriešiem tikt galā ar skarbajiem kara apstākļiem, tostarp pārvarēt pārtikas trūkuma sekas. Bija vienalga, vai karavīri vēlāk šo zāļu lietošanas rezultātā cietīs kādu kaitējumu veselībai. Mērķis bija uzvara par katru cenu. Ko karā nozīmēja cilvēka veselība? Par laimi nacistu zinātniekiem, viņu plāns pilnībā neizdevās, kas, iespējams, arī veicināja viņu galīgo sakāvi.
Tajā laikā nebija zināms, ka ir vēl viena valsts - Padomju Savienība, kurai ir līdzīgi plāni. Otrā pasaules kara beigās. Otrā pasaules kara Krievijas zinātnieki veiksmīgi izgatavoja sintētisku testosterona formu un uzsāka pavisam cita veida karu, šoreiz cīņu sporta laukumā. Līdz 20. gadsimta 50. gadu beigām bija skaidrs, ka bijušās Padomju Savienības sportisti dominē sporta disciplīnās, kurās kā galvenais kritērijs bija nepieciešams spēks. PSRS sportistu snieguma pārsvars, protams, nepatika amerikāņiem. ASV valdība esot lūgusi svarcelšanas komandu ārstiem izmeklēt šķietami neizskaidrojamo PSRS supersportistu dominanci. Viens no ārstiem, kurš tolaik strādāja amerikāņu svarcelšanas komandā, bija jaunais Džonijs Zīglers, kurš tajā nesaskatīja nekādu problēmu.
Amerikāņu zinātnieki pētīja krievu sportistu grupu, kas tobrīd bija emigrējuši uz ASV. Viņi novēroja hipertrofētu prostatu un paaugstinātu 5α reducētā testosterona metabolite dihidrotestosterona koncentrāciju jauniem vīriešiem. No šī atklājuma viņi secināja, ka eksogēni ievadīts sintētiskais testosterons varētu būt gan veselības traucējumu, gan izcilo sportisko rezultātu cēlonis. Arī šajā gadījumā prestižu politisku iemeslu dēļ runa bija par uzvaru par katru cenu. Kam rūpēja sportistu veselība? Vācijā bijušās VDR atbildīgo sporta amatpersonu tiesāšana turpinās vēl šodien. Tā tas ir vienmēr, kad zūd vēsturiskā atmiņa un vēlme tikt galā ar pagātni. Es to varu saprast, tajā ir iesaistīti daudzi augsta ranga cilvēki, kuriem, protams, nav vēlēšanās noskaidrot lietas.
Amerikāņu zinātnieki Džonija Zīglera (Johnny Ziegler) vadībā, pamatojoties uz minētajiem secinājumiem, ir mēģinājuši atrast testosterona analogu, kas pastiprinātu anabolisko iedarbību, vienlaikus nomācot vai vismaz samazinot nevēlamās androgēnās īpašības. Domājams, ka tieši Džonijs Zīglers 1956. gadā nāca klajā ar priekšlikumu par molekulu, kas, kā vēlāk izrādījās, zināmā mērā atbilda zinātnieku cerībām. Zīglers esot piedāvājis savu atklājumu farmācijas firmai CIBA, kas, kā vēstīja baumas, viņam par to esot maksājusi $100. Jau no šīs summas var nojaust, kas notika. Būsim reālisti, bez plašiem pētījumiem vairāku gadu garumā, kas izmaksā desmitiem tūkstošu dolāru, neko vērtīgu izgudrot un īstenot nav iespējams. Sešdesmitajos gados CIBA pēc tam šo vielu ar tirdzniecības nosaukumu Dianabol tirgoja ASV. Ļoti drīz par šo vielu un tās iedarbību sāka interesēties visu disciplīnu sportisti, protams, neizslēdzot arī kultūristus.
Džentlmeņa divu tablešu darījums - patiesība vai izdomājums?
Nelsons Montana savā rakstā apraksta vēl vienu šokējošu stāstu. Šis ir tieši saistīts ar kultūrismu. Kā jau es minēju, Dianabol ieviešana farmācijas tirgū ir izraisījusi tā ļaunprātīgu izmantošanu sportistu, tostarp kultūristu, vidū. Drīz vien kļuva redzamas šādas rīcības negatīvās sekas veselībai. Tas tik ļoti satrauca dažus toreizējos vadošos kultūristus, ka viņi uzskatīja par nepieciešamu, ņemot vērā iespējamo kaitējumu veselībai, veikt aizsardzības pasākumus. Toreizējais kultūrisma guru un labāko kultūristu mentors Vinss Gironda sasauca sanāksmi, kurā bez viņa paša bija jāpiedalās arī Lerijam Skotam (Larry Scott), Donam Hovortam (Don Howorth), Deivam Draperam (Dave Draper) un, iespējams, citiem. Vince Gironda bija pret eksogēnu hormonu manipulācijām, no otras puses, viņš saprata profesionālu kultūristu vajadzības, kuriem iespaidīgas uzstāšanās nolūkā bija jāuztur noteikta muskuļu attīstība. Viņi kopīgi vienojās par kompromisu, kas paredzēja nepārsniegt 2 Dianabol tab tabletes dienā. Larijs Skots kļuva par Olimpisko čempionu divreiz 1965. un 1966. gadā. Mēs varam tikai uzminēt, vai viņš ievēroja šo divu tablešu vienošanos? Jāteic, ka tolaik vēl nebija dopinga lietošanas aizlieguma, tāpēc tā bija patiesi bruņnieciska lieta, ko mūsdienās diez vai var vērtēt. "Tie, kas bija tieši iesaistīti šajā tikšanās reizē, zvēr, ka tā ir taisnība," saka Montana.
Tomēr nāca jauna kultūristu paaudze, kurai bija pilnīgi svešas viņu priekšgājēju nostādnes, un tā sākās ierastais karuselis. Četras Dianabol tabletes darbojas labāk nekā 2 tabletes, 8 tabletes darbojas labāk nekā 4 utt. Vēlāk par normu kļuva 10, 20 vai 50 tab tabletes kombinācijā ar vairākiem citiem preparātiem. Kāda veida kultūrisma pieredze man ir bijusi? Lai kur jūs spertu soli, jūs vienmēr sastapsieties ar anaboliskajiem steroīdiem.
Methandrostenolona darbības mehānisms
Kanādas universitātes asociētais profesors Mauro G. Di Pasquale savā 1984. gada grāmatā par anabolisko steroīdu darbības mehānismu raksta sekojošo: "Visiem anaboliskajiem steroīdiem ir kopīgs darbības mehānisms, kas prasa steroīdu hormona saistīšanos ar specifisku receptoru mērķa audos. Šis hormona-receptora komplekss pēc tam stimulē RNS ražošanu, kas vēl vairāk palielina olbaltumvielu sintēzi".
Iespējams, tas ir tāpēc, ka grāmata sarakstīta 1984. gadā, taču šis citāts ir ļoti maldinošs un daudzējādā ziņā neprecīzs. Pirmkārt, nedrīkst domāt, ka šim receptoram, pie kura saistās steroīds, jābūt androgēnu receptoram. Daudzos gadījumos tas būs citas signalizācijas sistēmas proteīns, piemēram, kāds augšanas faktors. Tāpēc ir jābūt daudzskaitļa formā un jāizlaiž termins specifisks. Šodien var apgalvot, ka katram tā sauktajam anaboliskajam steroīdam ir savs specifisks darbības mehānismu kopums, par kuru mēs diemžēl daudz nezinām. Apgalvojums, ka visi anaboliskie steroīdi palielina olbaltumvielu sintēzi (vismaz ne muskuļu olbaltumvielu sintēzi), vairs nebūt nav patiess. Vienīgais perorālais sintētiskais steroīds, kuram šī īpašība ir pierādīta cilvēkiem, ir oksandrolons. Jāatzīmē arī, ka šajā gadījumā tā bija tīra muskuļu olbaltumvielu sintēze.
Arī Grundig savā rokasgrāmatā "World Anabolic Review 1996" norāda: "Dianabol iedarbība veicina olbaltumvielu sintēzi". Es tiešām nezinu, kur šie cilvēki meklē šo informāciju? Runājot konkrēti par methandrostenolonu, ir grūti novērtēt tā iedarbību, nemaz nerunājot par tās mehānismiem. Pētījumi šajā jomā ir trūcīgi.
Es mēģināšu to darīt bez garantijas. Vispirms jāatzīmē, ka methandrostenolonam ir ļoti zema relatīvā saistīšanās afinitāte (turpmāk tekstā - RBA) ar androgēnu receptoriem, vismaz pētītajiem dzīvniekiem. Vienā 1984. gada pētījumā methandenendionona RBA gan žurku, gan trušu muskuļiem bija tikai 2% no metiltrienolona, kas bija un joprojām ir references steroīds ar lielisku afinitāti pret šo olbaltumvielu, saistīšanās. Turklāt radioaktīvi iezīmētu dihidrotestosteronu un miboleronu dažkārt izmanto kā standartstedus šiem mērķiem. Salīdzinājumam, attiecībā uz testosteronu šis RBA citētajā pētījumā ir 23 % žurku muskuļiem un 7 % trušu muskuļiem. Es to norādīju tiem, kas lepojas ar steroīdu saistīšanās afinitāti. Tomēr saistīšanās pati par sevi nav garantija anabolisko steroīdu efektivitātei, tam ir nepieciešami papildu pasākumi, kuru skaidrojums pārsniedz šī raksta apjomu. Pat antiandrogēniem (tagad nesen tos dēvē par SARM - selektīviem androgēnu receptoru modulatoriem) ir diezgan laba saistīšanās afinitāte ar androgēnu receptoriem, un tomēr turpmāka androgēna iedarbība nerodas.
Lielākās daļas sintētisko anabolisko-androgēno steroīdu zemā saistīšanās afinitāte ir diezgan loģiska. Pamēģiniet paņemt vīli vai metinātāju pie sava dzīvokļa atslēgas un veikt formas izmaiņas. Pastāv iespēja, ka jūs vispār neiespraudīsiet atslēgu slēdzenē, pretējā gadījumā jūs to iebīdīsiet, bet neieslēgsiet. Tieši tā zinātnieki ir rīkojušies ar molekulu, mēģinot nošķirt androgēno iedarbību no anaboliskās. Tas bija tikai eksperiments jeb nejaušības spēle, kas darbības mehānisma nezināšanas dēļ pilnībā izgāzās, lai gan jāatzīst, ka daļēja veiksme bija. Mūsdienās, iespējams, zinātnieki ar savu modernāko metodoloģiju un tehniku būtu guvuši lielākus panākumus, taču kultūristu dēļ neviens ar to neapgrūtinās. Anaboliskie steroīdi kā narkotikas jau ir pasē, tāpēc nav neviena, kas par to maksātu. Jebkurā gadījumā daudzu iemeslu dēļ ir vēlams noskaidrot katras anabolisko steroīdu klases darbības mehānismus. Piemēram, 1998. gadā tika publicēti pētījumi par stanozololu, kuros tika atklāts pilnīgi unikāls šīs vielas darbības mehānisms, bet par to citreiz.
Methandrostenolona anaboliskais efekts tika pierādīts 6 apmācītiem sportistiem pat pēc tam, kad 2 mēnešus lietoja tikai 15mg dienā šo vielu. Tika novērots ievērojams ķermeņa masas pieaugums. Tomēr pētījums bija vērsts citā virzienā, tāpēc kopsavilkumā nav iekļauti konkrēti skaitļi par ķermeņa kompozīciju.
Žurkām, kuras baroja ar pākšaugu diētu (pupiņas) un Dianabol, ievērojami samazinājās bezproteīna slāpekļa daudzums skeleta muskuļos un ievērojami palielinājās šo muskuļu miofibrilārā slāpekļa frakcija. Es šo izpausmi kultūrisma žargonā raksturotu kā muskuļu blīvuma palielināšanos. Tas neapšaubāmi ir kaut kas tāds, pēc kā tiecas ikviens kultūrists un kas ir pierādīts praksē. Starp citu, Dianabol deva bija 1 mg uz 100 g uztura. Ar pierādījumiem par to, kā šīs izpausmes radās, kļūst vēl sliktāk. Anaboliska iedarbība, anti-cataboliskais efekts, satelītšūnu stimulācija utt.
Es atradu vienu pētījumu, kurā tika pētīta methandrostenolona, metilandrostendiola un Retabrol ietekme uz muskuļu olbaltumvielu sintēzi žurkām. Man ir tikai kopsavilkums, kurā nav sniegti šā pētījuma rezultāti. Citādi ir secināts, ka anaboliskie steroīdi palielināja skeleta muskuļu olbaltumvielu saturu: miozīna, miofibrilāro un sarkoplazmas frakciju. Arī šajā gadījumā var runāt vismaz par muskuļu blīvuma palielināšanos. Tomēr citādi tas varētu būt noticis proteolīzes nomākuma dēļ. Šo manu hipotēzi apstiprina pētījumu rezultāti, kuros tika pētīta fiziskās slodzes un Dianabol ietekme uz miofibrilāro olbaltumvielu noārdīšanās ātrumu sirdī un trīs muskuļu tipos kāmju mātītēm. Secinājums: miofibriljāro olbaltumvielu noārdīšanās bija samazināta visos muskuļos treniņu grupā, kas lietoja Dianabololu, un sirdī grupā, kas lietoja Dianabololu, bet netika trenēta.
Šīs ietekmes izpratne ir svarīga, lai izstrādātu vairāku steroīdu kombinācijas. Vielas ar atšķirīgiem iedarbības mehānismiem vienmēr, ja vispār, jākombinē. Tādējādi ar salīdzinoši nelielām devām var panākt aditīvu vai pat sinerģisku iedarbību. Sinerģisko iedarbību īsumā var raksturot ar matemātisku formulu: 1+1=3. Tikai to nedrīkst teikt skolas matemātikas stundās, ja vēlaties pabeigt skolu. Tā vietā, piemēram, 30 mg vienas vielas, labāk lietot 2 reizes 15 mg divu dažādu vielu. Es to saku tiem, kuri neatturēsies no steroīdiem pat par cenu, ka apdraudēs savu dzīvību. Turklāt tā ir tikai hipotēze, kurai man nav stingru zinātnisku pierādījumu.
Kaut kas no prakses par dozēšanu
Pirmkārt, jāsaka, ka methandrostenolona terapeitiskās devas dažādi ražotāji parasti nosaka no 2,5 līdz 10 mg dienā pieaugušajiem. Tādējādi no mūsdienu kultūrisma viedokļa smieklīgas devas. Taču paturiet prātā, ka pat šīs terapeitiskās devas daudzkārt ir neatgriezeniski sabojājušas veselību. Galu galā to var izdarīt pat acilsalicilskābi saturošais aspirīns. Starp citu, ar efedrīna, kofeīna, Aspirin™ kombināciju, ko izmanto skulpturēšanai, mani visvairāk uztrauc tieši pēdējais. Visbeidzot, visiem medikamentiem ir nelabvēlīga ietekme uz veselību, bet anaboliskie steroīdi ieņem īpašu vietu starp tiem, ņemot vērā to steroīdu struktūru. Kas tam netic, tā ir viņa problēma un dzīves kļūda.
Man šķiet, ka katra jaunā kultūristu paaudze nāk klajā ar lielākām steroīdu devām, nemaz nerunājot par citu dopingu.
Man interesanta šķiet angļu steroīdu guru Braiena Batčeldora (Brian Batcheldor) atbilde uz šo jautājumu: "Kāda ir lielākā deva, par kādu esat dzirdējis, ka kāds ir lietojis?" Atbildi var atrast žurnāla "Testosterons" tīmekļa vietnē internetā. Atbilde ir daudz. Tomēr lielākā daļa ziņojumu par šo tēmu ir stipri pārspīlēti. Ņemsim par piemēru nelaimīgā Andreasa Muntzera gadījumu, kurš nonāca medicīnas literatūrā par savu bezprecedenta atcelšanu, pamatojoties uz ciklu, kas uzrakstīts uz pie viņa atrasta papīra gabaliņa. Tomēr tie, kas viņu pazina, zina, ka tas bija tikai plaši izmantots triks, lai daļēji pasargātu attiecīgo personu gadījumā, ja viņu pieķertu ar lielu daudzumu steroīdu, kas liecina par kontrabandu." Viņš turpina: "Patiesībā daži no man zināmajiem ekstrēmākajiem ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem notika 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā. Es personīgi pazīstu divus spēka cēlājus un piecus labākos kultūristus (divus Olimpijas līmeņa sportistus), kuri atzina, ka 70. gados lietojuši no 50 līdz 100 Dianabols™ dienā". Citviet viņš turpina. "Es zinu arī vienu svarcēlāju, kurš atzina, ka nedēļās pirms sacensībām regulāri lietojis 100 Dianabolol™ dienā un nedēļā pievienojis kopumā 10 000 mg testosterona". Nebaidieties no nullēm, patiesībā tas ir 10 g.
Nākamais. "Visekstrēmākais gadījums, par kuru esmu dzirdējis, man apstiprināja kāds angļu Olimpijas sacensību dalībnieks. Gatavojoties savām pēdējām sacensībām 80. gados, viņš lietoja 2 anadrolus, 10 Dianabol, 6 halotestīnus un 100 Anavarus dienā. Papildus tam viņš injicēja 4000 mg deka, 2000 mg testosterona cipionāta, 400 mg Winstrol un 400 mg primobolāna nedēļā". Tik daudz par Brian Batcheldor.
Ja kāds man uzdotu to pašu jautājumu, man būtu jāatbild "60 methandrostenolone tablets un 2g testosterona nedēļā". Tas bija Centrāleiropas reģionā, un man ir informācija no otrās rokas.
Secinājums
Es grasījos pieminēt ietekmi uz veselību, bet raksts ievilkās, un man ir jāpabeidz. Nākamreiz vairāk par veselību. Citādi es neiesaku pat nelielas devas. Ziniet, ka no negatīvām sekām nevar izvairīties. Tas, ko apraksta Braiens, ir neprāts.
